Izstāde: "Murjāņi un... Par zaļu pat vēl zaļāks..."

Laimas Eglītes personālizstāde risinājās mākslas galerijā Daugava. Nav viegli runāt par cienījamā vecumā mākslinieku darbiem, baidoties aizskart šo nepasargāto vecuma grupas paaudzi. Man ir liela cieņa pret cilvēkiem gados un nekad necenšos ar tiem konkurēt, jo man līdz to līmenim tik augt un augt. Taču viedoklis man ir, diemžēl. Gleznu izstāde jau šķita kur redzēta. Iespējams, tāds iespaids ir radies, jo darbu stilistika caurstrāvo mākslieku sabiedrību. Šos darbus jau biju manījusi studējot Makslas Akadēmijā, taču citu mākslinieku izpildījumā. Liels prieks, ka māksliniece darbojas, izstādas. Arī, protams, maza skaudība, ka tiek izstādīties galerijā, kurā manu veikumu nepieņem. Pārdomas raisīja darbu aprakstu printētās lapas, starp kurām bija arī izcenojumu lapa. Tās ar savu nekvalitāti mani mulsināja, tāpat kā pārāk viegli pieejamā izcenojumu apskate, kas nekomplimentē mākslinieku, jo tas daudz pasaka, ko ikkatram nav jāzin. 

Izstāde

Birutas Delles gleznu izstāde risinājās Latvijas Mākslas muzejā. Kā negaidīts pārsteigums, arī pirmā stāva telpās izstādīti viena mākslinieka personālizstādes darbi, kurus apskatīju diezgan lielā steigā, taču vienojošā stilistika palika prātā un atskatoties uz dažām bildēm, kuras esot uz vietas, nofotogrāfēju, pastiprina iespaidus par mākslinieces profesionalitāti, stilistisko pamatīgumu. Pēc tekstiem, ko izteikusi Biruta, noprotu, ka viņa ir vienkāršs cilvēks ar vīrišķīgu enerģētiku, ko iezīmē lielais darba spars un monumentālisms. Gleznas iederās muzeja sienās, tās ir izstrādas, advancētos izmēros. Manas simpātijas dodas pie gleznas "Ceļā uz mājām", kurā jaušama  krāsu tīrība, stabilā kompozīcija, īpatnējā tonalitāte un viscaur izstādei ieturētā stilistika. Ja man pie sienas karātos šāds darbs, es uz to skatītos nepārtraukti. Gleznas ir lakotas, kas arī pastiprina paeigtībus sajūtu. 

Izstāde: Karalienes virtuves

Aijas Jurjānes gleznu izstāde risinājās Latvijas Mākslas muzejā jumta telpās. Sen nebiju apmeklējusi gleznu izstādes Rīgā, tāpēc varu atzīt, ka šiem iespaidiem ir pievienotās emocijas, ko ietver prieks no vides maiņas. Fakts, ka mākslinieki pēc nāves veido personālizstādes mani drīzāk apbēdina nekā iepriecina, jo ko gan tiem vairs tas dod. Un sabiedrība pati tiks galā, ja saprotiet, ko ar to domāju. Tad nu varu iedomāties, kā pēc manas nāves tik ķidāti mani darbi un dienasgrāmatas, ja tie kādreiz nonāks publiskā arhīvā. Runājot par dienasgrāmatām- ar lielu sajūsmu gāju cauri Aijas kladīšu pierakstiem par gleznošanu, notikumiem, pārdomām, tik ļoti saprotu šo vajadzību pēc rakstikā psihaloga. Vienīgi žēl, ka patiesi personiskas rindas neatradu starp rakstiem. Viss akurāts, morāls, tehniski precīzs, gluži kā Aijas kundzes māksla. Gleznas ietur vienotu stilu, kurš laikam cauri ejot nav stipri izmainījies. Gleznās attēlotās figūras, laukumi pedantiski izkrāsoti. Tas arī būtu īstais vārds, jo gleznieciski elementi parādās maz. Reprodukciju darbi mani idejas ziņā neuzrunā, jo izpildījums šķita,ka nepapildina, bet drīzāk otrādi, taču tieši tas pats stilistiskais izpildījums lieliski runāja pats par sevi neatkarīgajos darbos, kur attēloti skati iz dzīves. Vislabāk man patika glezna: "Pašportrets ar dēlu". Kompozīcija, krāsas, stilistika, tēma, viss man patika šajā darbā. No šīs vienas gleznas var tik daudz iedvesmoties un tā daudz pasak par pašas mākslinieces dzīvi tāpat kā gezna, kurā attēlojusi savu vīru "Vai šis ir tavs cirvis". Atraisītā tēma, mīlestība, sadzīve, tas viss ir tik svarīgi un par to kādam ir jārunā. Aijai izdodas nodot apskatei atmosfēru un rūpju jūkli, ko izdzīvo sieviete ikdienā.

Izstāde: Nekur nav tik labi kā mājās.

Signes Vanadziņas gleznu izstāde risinājās 'Cēsu izstāžu namā, ierados arī uz izstādes atklāšanu, bet kā par brīnumu, pati māksliniece nebija ieradusies, jo atradās citā pasaules malā tajā laikā. Tas man šķita tik nepareizi cik vien var būt. Vai tiešām nevarēja samainīt datumus ar kādu citu mākslinieku, kurš varētu ierasties uz savas izstādes atklāšanu? Cik gan tas nenozīmīgi ir, acīmredzot. Lielie mākslinieki tik bliež augšā izstādes vienu pēc otras, kā aiziet uz veikalu pēc maizes, kamēr jaunie gaida savu iespēju. Atskatoties arhīvā, izstādes aprakstu nebiju nofotogrāfējusi, tad nu grūti pateikt par koncepta saistību ar izpildījumu. Atmiņā arī nekas nav palicis, varbūt, jo pasākuma burzmā grūtāk iedziļināties darbos un aprakstos, ko butu nolīdzinājusi pašas mākslinieces klātbūtne un aizstāvēšana. 

Darbi šķita patīkami skičveidīgi, pirmajā brīdī priecājos par katru nākamo kanvu, kuru ieraudzīju, jo tā katra atšķīrās tonalitātē, attēlojumā, kompozīcijā utt, bet ,jo ilgāk tur uzturējos, jo vairāk uzmācās nepabeigtības sajūta, skatoties uz darbiem. Košās krāsas, veiklais skičveidīgums, vieglās tēmas bija bez grūtībām uztveramas.

Izstāde

Kaspara Zariņa izstāde, kurai neatradu ne nosaukumu, ne izstādes aprakstu, risinājās Cēsu koncertu zāles izstāžu telpā. Sanāca pavisam nejauši tur nokļūt, tāpēc īsti nesapratu vai izstāde vēl nav atklāta, ja reiz ne nosaukumi ne apraksti nebija pievienoti. Taču izmantoju izdevību apskatīt darbus. Uzreiz jau tie bija atpazīstami ar Kaspara kunga finiera interesi. Aplūkojām grebumus kopā ar manu vīru, kurš nepieņēma šāda veida mākslu un bija kā papildus līdzeklis, lai es spēcīgāk saprastu kas patīk man. Kādu laiku atpakaļ, varbūt es viņam piekristu, bet šobrīd, kad pati esmu abstrakcijas meklējumos, tie mani uzrunāja ar savu īpatnību- faktūru. Pieejot tuvumā, robi ievilka manu skatienu, tie bija tik negaidīt, jo pa gabalu nevar noteikt, cik tie ir dziļi. Vislabāk man patika darbs ar iekrāsotiem dziļumiņiem, jo tie iedeva pabeigtības un pilnības sajūtu. Kompozīcijas arī šķita interesantas, vietām ar nobīdi no līdzsvara, kas turpināja savu ceļu nepasakot visu līdz galam. Vīram vislabāk patika zilais diptihs, kuru atskatoties vērojot, varu uzslavēt ar kompozicionālo risinājumu, kā iekšējais kvadrāts runā, katra atstarpe starp grebumiem runā. Pārāk nelīdzsvarotā kompozīcija rozā darbā mani ar laiku kaitinātu, jo tā gāžas ārā no formāta, ne tikai iet savu ceļu. Kopumā man darbi patika, es būtu ar mieru redzēt vēl  drosmīgākus iegrebumus un tālāku transformāciju. 

Izstāde "Laika Dārzs"

Četru mākslinieču grupas izstāde "Laika Dārzs" risinājās Valmieras Muzeja izstāžu zālē, kur ierados arī uz izstādes atklāšanu. Gita Sirmā, Laila Strada, Biruta Jansoneun Antra Galzone bija izstādes autores, uz kuru sveišanu ierados arī es. Vēlējos pamācīties kā tas notiek, ko jāsak, kā jārīkojas atklāšanā. Un tajā dienā man bija četrkārš piedāvājums, forši! Brīdī, kad katra māksliniece runāja par savu veikumu, mani spogulējot pārņēma satraukums, kā tas varētu būt, jeb kā tas būs, kad man būs jāaizstāv sava izstāde, jeb jāatklāj, drīzāk. Būšu nereāli satraukusies, tieši kā jaunā māksliniece, (jau neatceros, kuru kā sauca) kura stāstīja savu domu ar milzīgu nedrošību, turpretī, kundzei ar lielāko pieredzi, kura tik mierīgi, dziļdomīgi apcerēja savu darbu. Tieši tas miers un nosvērtība lika viņā klausīties un ieklausīties. Kā lai to apgūstu jaunā vecumā? Kā es aizstāvēju savus darbus LMA, riebjas atcerēties. Tātad, atgriežoties pie recenzijas tēmas. Kopumā izstāde manī neatstāja nekādu nospiedumu. Es gāju garām darbiem, taču itkā neredzems plīvurs vai migla būtu  nosēdusies starp mani un tiem. Es nevienu neredzēju. Nevienu vārdu neatceros un nevienu seju. Bija grūti pamanīt darbus, jo bija lieli apraksti, piebāzta telpa, bet māksla maz. Ļoti grūti bija uztvert notiekošo. Mākslinieces- kolēģes  pašas par sevi es ļoti cienu un priecājos par viņu ieguldījumu sabiedrībā.

Otrajā stāvā tieši pirms šīs arī bija izstādes atklāšana uz kuru, diemžēl, neuzspēju, taču devos apskatīt gobolēna tehnikas mākslu, kuru radīja Anita Celma. "Atgriešānās"- izstādes nosaukums. Arī šie darbi nebija mana kompotence- ļoti grūti uztvert tekstilmākslu. Tomēr viena bilde man ir palikusi atmiņā- "Kāpnes" , kur tālumā cauri kāpņu logiem redzama ainava ar lauku sētu. Tā man atgādināja bērnības atmiņas, kādas neesmu piedzīvojusi. Bet kaut kur aizķērās un sajutu izstādes vēstījumu. Patika lielie formāti, fundamentalitāte. 

Izstāde: Sajūtu emocijas 80. PRIEKS

Jāņa Roberta Jansona mākslas izstāde risinājās Valmieras Mākslas muzejā, kur cienijama vecuma mākslinieks izstādījis savus darbus-... "Manu 80 gadu daļa no Visuma vizuālā redzējumā"... , saka autors. Divos stāvos aplūkojami desmitiem gleznojumi, skices, zīmējumi kā arī skulptūras dažādās tehnikās darinātas. Man ļoti patika mākslinieka izstādes apraksts, kuru viņš sarakstījis pats savā vārdā. Rotaļīgi, ar humoru un bez nekā lieka. Tieši tādi ir arī mākslinieka darbi. Es neteiktu, ka esmu liela piekritēja naivisma stilam, bērnu zīmējumiem, neceru arī, ka kāds no šī cienījamā kunga darbiem paliks atmiņā, un tomēr šādas tādas lietas ņemšu kā piemēru no kā pamācīties, pašpikojot darbu prezentāciju, un visnotaļ svarīgi priekš manis bija redzēt, cik nenozīmīgi papīra gabaliņi galu galā var kļūt nozīmīgi, kad tiek izstādīti Izstāžu namā. Tas liek arī uz savām skiču lapelēm raudzīties citādāk. Jau atkal pasvītrojās LMA pasniedzēja A.Vītoliņa teiktais par nosaukuma nozīmību mākslas darbā. CIk ļoti tas maina formu, kā to uztvert. Sākumā redzi ko vienu, tad izlasot nosaukumu, meklē sakarību un pamani ko citu. Prāta kustināšana. mākslinieks J.R.Jansons darbina smadzeņu sinapses gandrīz katrā savā darbā.  Jautājums- vai tēma ir pietiekami saistoša, lai iedziļinātos. Ejot cauri gleznu pildītajām telpām, ievēroju, ka līnija, zīmējums ir pietiekams, lai katrs gleznojums tiktu uzskatīts par veiksmīgu, ar to domāju- līnijas pabeigtību, rūpību, kompozīciju. Vienīgais, kas man patiešām negāja pies sirds bija fotoprinti, kuriem gleznots pāri, nedaudz pamainot bildi. Man vēl daudz jāiemācās, jāpieredz, lai fotoprintus uztvertu kā mākslu un izprastu to. Vēlreiz apskatot mākslinieka veikumu, jāsaka, ka man patīk tas ko redzu. Kariķētie zīmējumi man patīk visvairāk, tie ir virtuozi, stilizēti, ar savu raksturu, liek pasmaidīt. 

Izstāde "Ūdens raksts"

Antras Ivdras izstāde risinājās Valmieras Bibliotēkā, kur aplūkojami vairāki viņas mākslas darbi.

Ejot garām pēc lasāmvielas, ievēroju, ka ir jauna izstāde un devos aplūkot darbus. Tie uzreiz piesaistīja ar savu gleznieciskumu un vēlējos tos aplūkot tuvāk. Ir redzams, ka māksliniece ir ar profesionālu mākslas izglītību, izprot kompozīciju, izstādes tematisko struktūru utt.  Lasot aprakstu mani pārņēma maza vilšanās, jo tas sevī ietvēra lielākoties - vizpārinātu, izskaistinātu, ezotērisku skaidrojumu- tā teikt- mākslīgi meklēt dziļumu vienkāršam smukumam. Visspēcīgākie darbi man šķita tie, kuri kā rakstīts aprakstā- "atveido realitātes paš-ekspresiju". Tieši tie darbi liek ielūkoties šajā tēmā dziļāk, parāda mākslinieka meklējumus tēmā.  Tēma- ūdens raksts, ir nobružāta, domāju, ka, lai to atdzīvinātu ir pavisam tālu jāatkāpjas no reālisma, kurš ar šādu nosaukuma parādas darbos vēl un vēl, kopējot vienam otru. Kopumā darbi man patīk, taču vai es tos atcerēšos laikam ejot?